piektdiena, 2009. gada 30. oktobris

Domu skrandas (ar niku Agneschka, www.tvnet.lv, lasītāju raksti, 2003. gada oktobris)


Kas tu esi?
Tu pati to nezini un nespēj dot atbildi uz šo varbūt pat vienkāršo jautājumu. Patiesībā tu esi nekas. Tu esi tukšums, kas tiecas pēc piepildījuma. Tu apgalvo, ka esi tāda, kāda esi, un tomēr tu, tāpat kā visi, esi tikai marionete, ko kāds rausta aiz diedziņa. Tu apgalvo, ka dzīvo tā, kā pati to vēlies, bet vienmēr tevi pārņem bailes, iedomājoties, ka tiksi pārprasta, ka kāds par tevi padomās ne tā. Tu svīsti aukstus sviedrus, iedomājoties, ka kāds uz tevi varētu turēt ļaunu prātu. Tu esi pārāk pieradusi pie domas, ka ar visiem esi uz TU. Tev liekas, ka jādzīvo tā, lai pat vispretīgākie un vispagrimušākie indivīdi tevi uzskatītu par savu labāko draugu, kaut arī izjūti visdziļāko riebumu, redzot tos savā tuvumā, un tev kļūst nelabi, klausoties to salkanajos un pliekanajos vārdos. Ha! Dažreiz tu ļauj savam pretīgumam izpausties vārdos, un tavi “draugi” raugās tevī ar nesaprotoša un apmulsuša cilvēka acīm, bet tu, pirms viņiem ir nākusi apskaidrība, ar vienas rokas mājienu aizlīdzini bedres, ko radījusi pašas raidītā artilērija. Vainīgi smaidot, tu aizbildinies, ka pie visa vainīgas ir hormonu vētras, kas tevi moka līdzīgi uzmācīgai mušai vasaras rītā. Patiesībā tu pati līdzinies apkārt esoša stulbuma, pliekanības, melu un seksuālās slienainības sabombardētam laukam, kurā patvērumu cenšas rast tavi nepiepildītie sapņi, novārtā pamestie ideāli, pašas apņirgtā šķīstība un par neesošu pasludinātā patiesā mīlestība. Tu apgalvo, ka neesi tāda kā pārējie, tomēr tai pašā laikā centies līdzināties tiem un ar katru dienu vairāk un vairāk tiecies “izvarot” savu sirdsapziņu, graut tās radītos principus. Tu pati tiecies sevi pazemot un piesmiet. Vai tu esi mazohiste? Nē, tikai dīvaine, kurai šķiet, ka pārējie ir normālāki par tevi. Tikai tā, kura pati nespēj samierināties ar sevi. Tā, kura jūtas vainīga, jo viņā riebumu izraisa lietas, kas pārējiem šķiet pašas par sevi saprotamas. Tā, kas……Ai, vai nav vienalga, KAS?

******************************

Nesauciet mani šajā tik ļoti pierastajā vārdā! Mani tā sauc jau gadiem. Man gribas ko jaunu un neparastu. Nepieminiet manu uzvārdu! Tas ir pārāk garš un sarežģīts. Nu kādēļ jūs mežģāt mēli un smadzenes, cenšoties to izrunāt vai saprast? Sauciet mani vienkārši par Rū. Es esmu Rū.
Nē, nesalīdziniet mani ar Mazulīti Rū! Es neesmu Mazulītis Rū! Es negribu būt Mazulītis Rū! Jā, mans kurpju izmērs varbūt ir pārāk liels, bet, cienītais, tas nebūt nenozīmē, ka līdzinos ķenguram un man patīk lēkāt. Man riebjas lēkšana. Jā, man vienmēr ir riebušās visa veida lēkšanas. Es ienīstu augstlēkšanu, tāllēkšanu, daiļlēkšanu vai lēkšanu laukā no biksēm, lai kādam izpatiktu. Man to visu nevajag, tās ziepes jūs varat paglabāt kādam citam.
Nē, jūs nedrīkstat mani saukt par Mazulīti! Esiet tik jauks un šo epitetu veltiet kādai citai, uz mani tas neattiecas. Par Mazulīti jūs varat saukt mazu pūkainu Kaķēnu, kas lietū samircis diedelē siltumu un maigus glāstus. Es neesmu šis Kaķēns. Es esmu Vilcene. Izbadējusies, izkāmējusi, asinskārīga Vilcene. Vilcene, kas klīst pa baltu sniega lauku, Vilcene, kas vientuļa gaudo pilnmēness naktī. Cik man zināms, Vilcenes nemēdz saukt par Mazulītēm, Vilcenes nebaro ar siltu pienu un tām nevelta maigus glāstus. Vilceņu tiesa ir rungu sitieni, šauteņu stobri, nievas, lāsti un samazgas. Bads un mūžīgas ilgas pēc gaišajām pilnmēness naktīm ir viņu vienīgie sabiedrotie. Ak, šīs mirdzošās pilnmēness naktis!!!
Es nelūdzos jūsu uzmanības. Man nevajag ne jūsu glāstu, ne līdzcietības, jau rīt jūs mani vairs nepazīsiet. Jel novāciet rokas un nestāstiet, ka cenšaties saklausīt manu sirdspukstus! Man nav sirdspukstu. Man nav sirds. Vismaz ne tāda kā citiem. Mana sirds ir cieta kā mirdzošs kristāls. Tā nepukstēs, tā nelocīsies, tā nemīlēs, tā nenīdīs, varbūt kādreiz tā sašķīdīs sīkās drumslās, varbūt….., bet tam vēl ir laiks.
Nē, es nesēdēšu jums klēpī! Man nevajag no jums pilnīgi nekā!
Bet sauciet mani vienkārši par Rū.

********************************

Omnia mea mecum porto (visu, kas ir mans, es nesu sev līdzi) – vīstoša rožu smarža, sarauta kreļļu virtene, izrisusi zīda lenta, lelle ar norautu kāju, sarkanīgs jūras sāļuma nogludināts olis un stulbi smaidošs lācītis “I love you ”. Kaut kur stūrī mētājas noputējis laimes pakavs un kādas senas draudzenes nodzeltējušais foto. Bet varbūt viņa nemaz nebija draudzene?! Ak, kas gan vairs atceras to!
Viegli gaistošs vīrieša aromāts, novecojis sentiments un līdz galam neizsapņoti sapņi. Ak, kam man visas šīs grabažas un nieki!?
Aiz vecuma grabošais modinātājs, rīta rasā samērcētas kājas, glāze svaigas apelsīnu sulas. Saulē izbalējuši mati, smaids, glāsts, liegs un nebūtībā gaistošs skūpsts. Vai tas maz kādreiz bija?
Tālumā kliedzošas kaijas, airu šļaksti klusā novakarē, aizejoša vilciena dunoņa un cepeškrāsnī pārogļojušās vakariņas. Ar sarkanu aukliņu apsiets vēstuļu žūksnītis, apgāzta kafijas tase…..Sagumzīti palagi, sarkans vīna traips uz mammas zīda rītakleitas, pus izlasīts Šekspīrs, ilgas pēc pagājušo laiku romantikas……
Jau atkal vecais meldiņš, jau atkal nevajadzīgas sēras! Kam tas viss? Kamdēļ aizrautīgi skūpstīt vecas kinobiļetes un gauži apraudāt pirms pusgadsimta “nosprāgušu” kanārijputniņu?
OMNIA MEA MECUM PORTO!!!

Vakar manā dārzā uzziedēja melna roze, un man gribējās tev pajautāt, kāpēc tas tā.
Vakar pie manām namdurvīm kāds nosita suni. Tādu pavisam maziņu, ar noļukušām ausīm. Man vajadzēja tev pajautāt, kādēļ pasaulē valda tāda nežēlība.
Vakar kāda meitene savu nevainību pārdeva sagrabējušam vecim. Tā vienkārši pārdeva. Es gribēju tev pajautāt, vai par naudu var nopirkt pilnīgi visu.
Vakar man bija skumji.
Vakar man vajadzēja ar tevi parunāt.
Vakar es meklēju tevi mirdzošā sniega laukā. Mežonīgā dejā griezās Ziemelis. Dedzinošs sniegs sitās sejā, un sirdij kļuva pavisam baisi. Reiz tu man teici, ka ir jauki tā staigāt sniegputenim pašā viducī.
Vakar es meklēju tevi naktī. Ilgi un uzmanīgi vēros debesīs. Reiz tu man teici, ka to, ko meklē, var atrast zvaigžņotās debesīs.
Vakar es meklēju tevi dunošā ielā. Cauri bremžu kaukoņai un ļaužu čalai pavisam bikli skanēja cīruļu treļļi. Reiz tu man teici, ka īstā dzīve valdot tieši uz ielas, un es zināju, cik ļoti tu mīli dzīvi.
Vakar es meklēju tevi starp grāmatām. Šķīru lapu pēc lapas, lasīju rindu pēc rindas, jo reiz tu man teici, ka vislabāk varot paslēpties poētikā.
Vakar uz ielas stūra kāds puisis skūpstīja meiteni. Apaļš mēness smēja tiem sejās. Vakar es gribēju tev pajautāt, vai tu zini, kas ir mīlestība, kas liktenis, un kas ir………….
Vakar man kļuva baisi. Tu taču zini, cik bailīga es reizēm esmu. Vakar man vajadzēja sameklēt tevi.
Vakar es meklēju tevi…...
Vakar tu biji miris…….
Kāpēc tas tā???

******************************
Hei, Bārmen, man glāzē visstiprāko dziru lej! Negrozies un nekrati galvu, jel manā glāzē jautrības dzirksti ber! Un nemurmulē kaut ko zem deguna par galvassāpēm, kas rīt mani sveiks! Man dvēselē šovakar divsimt dēmonu dej.
Hei, Puis, panāc tuvāk! Man savu karstāko skūpstu sniedz! Jel aizmirsti mammas un papus, un morāles vērtības cēlās! Pie velna lai visi, kas pārāk augstu degunu ceļ! Šai naktī mēs būsim divi vien.
Hei, Dīler, kur tu tā steidz? Jel brīdi piestāj, es zinu, ka svētlaimi nēsā sev līdz! Nu beidz, es zinu, tu neesi skops! Jel pārdod man sapņus košrozīgos! Arī man reiz gribas pasapņot.
Hei, Bārmen, man glāzē dzīvības sulu lej! Sirdsapziņa šovakar derības ar Nelabo dzer.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru