Bez astoņiem mēnešiem trīsdesmit.  (kautkur, 2008.gada martā)

Uz priekšu rit laika rats, un pēc gada skrien gads. Skat, jau tuvojas sievietes dzīvē baismais skaitlis - trīsdesmit. Tās, kurām vīrs pie sāniem un bērnu bariņš mājā, var atviegloti nopūsties. Jums visas briesmas aiz muguras. Jūs esat godājamas matronas, mātes un sievas. Varat smaidīt, Jums paveicies, Jūs darāt un Jums izdodas.
Bet pārējās..................
Jums jādreb šausmās un jāslauka auksti sviedri, nervozi ik rītu jāpārskaita krunkas un jākrīt depresijā par katru klāt nākošo kilograms. Arī man.
Diez vai te ir kāda naivā, kas jautās: Kādēļ tad tā? Ja nu kāda naivule šo lasa, paskaidrošu. Lasot internetā, arī šeit - oho, rakstīto un komentēto, balstoties uz dažādiem ikdienā dzirdētiem gan vīriešu, gan, par lielu izbrīnu manai necilajai personai, sieviešu izteikumiem, jāsecina, ka sievietes dzīve pēc 30 tikpat kā ir beigusies. Ja nav vīra, civilvīra vai vismaz patstāvīga pielūdzēja, tad mūžam pie otrās pusītes netiksi, sekss būs tikai pa svētku reizēm, kad kādam apreibušam tipam izskatīsies gana pievilcīga.
Ir vīrieši (neattiecinu to uz visiem un negribu nevienu lieki aizvainot), kas uzskata, ka Tava lielākā nelaime ir celulīts visās iespējamajās vietās, kam tiek pieplusota Tev it kā piemītošā nepamatotā iedomība par tavu vērtīgumu. Sievietēm pēc trīsdesmit esot raksturīga nepamatota savas dvēseles slavināšana un jaunāku pielūdzēju piedēvēšana savai personai. Tas viss esot muļķības, jo, ja trīsdesmit gadu slieksni pārkāpusī sieviete nav kāda pazīstama aktrise, TV diktore, dziedātāja vai cita pazīstama personība, viņa pēc trīsdesmit gadiem atgādina celulīta pārņemtu, miesās izplūdušu, nekoptu personu, kurai nav nekā vairāk par iedomību nav.
Neapstrīdēšu šo stiprā dzimuma pārstāvju viedokli, un garās diskusijās iesaistīties nevēlos. Ne jau tāpēc, ka man bail. Vienkārši, esmu pie sevis secinājusi, ka šo cilvēku dievinošā attieksme pret sevi un pārliecība par sava viedokļa neapstrīdamu pareizību ir tik liela, ka no šīs diskusijas nekas nemainīsies. Ne visiem saprašana dota (no dzimšanas nav iemantota), ka diskusijas mērķis ir nevis principiāli pierādīt savu viedokli, bet no tās gūt un saprast ko jaunu, varbūt uz lietu paskatīties no cita rakursa, varbūt secināt, ka mans viedoklis tomēr nemaz nav tik pareizs. Nav taču nekādas jēgas vairāku stundu garumā malt vienu un to pašu un galu galā nenonākt pie kāda kopsaucēja, vai vismaz pie kāda secinājuma. Kādēļ tad velti vārdus un enerģiju šķiest? Katram sava taisnība. Patiesībā, es šos cilvēkus no vienas puses apbrīnoju. Tāda viedokļa nemainība, tāda principialitāte, tāda ticība sava viedokļa pareizībai, tāda pašpārliecinātība un pastāvība! Ne visi to spēj..... un grib.  Es labāk pieturēšos pie klasiskajām vērtībām – „izdzīvos, kas pārvētīsies” un „non progredī est regredī – neiet uz priekšu nozīmē iet atpakaļ”.
Ir sievietes (protams, ne jau visas, nevar tak visus pēc vienas mērauklas mērīt), kas redzot, ka tuvojas trešais gadu desmits, pašas sāk šausmās vaidēt: vai, vai viss cauri, vai, vai vīra, nav, karjeras nav, bērnu nav.... Vai, vai, esmu veca, vai, vai, esmu resna, vai, vai, vaiiiiiiiiiiiii, man ir celulīts, vai, vai, te kg lieks un te pārāk daudz miesas, te āda par ļenganu un te krunku par daudz............ Vaiiiiiiiiiiiiiiii, vaiiiiiiiiiiiiiii, ko tad es? Es jau vairs nevaru. Kas mani tādu gribēs? Vai, vai!!! Un ir lieki šīm dāmām stāstīt, ko par iespējām, kas paveras, vai par interesantām lietām, ko var darīt, vai par to, ka katrs ir pats savas laimes kalējs. Liekas, ka viņas ir nolēmušas lobēt iepriekšminēto vīriešu viedokli un tā pastāvīgumu cauri gadiem. Vienīgi nav saprotams, kāpēc šīs dāmas, izdzirdot šos pašus vārdus no vīrieša mutes, protestē vēl dedzīgāk kā tās dāmas, kas neņaud un mierīgi dzīvo savu dzīvi. Ko sēsi, to pļausi. Tā nu tas ir. Ko padarīsi? 
Tad vēl dāmas, kurām pašam ir veicies, kavalieris pie sāniem, ģimene, bērni un viss pārējais, bet kuras, nez kādēļ, satrauc tas, ka tā visa nav citām. Varbūt nosauksim viņas par Žēlsirdīgajām. Viņas noraud žēlu asariņu par draudzeni, māsu, meitu, kolēģi vai kaimiņieni, kam tik ļoti nav veicies, mudina to ko darīt lietas labā, dod padomus un pašas cenšas iejusties savedējas lomā. Viņas baida „neveiksminieces” ar terminu „vecmeita”. Appludina ar mūžīgiem jautājumiem par potenciālajiem preciniekiem, kāzām un atgādinājumiem par vecumu, kas it kā tuvojoties ar joni. Nav brīnums, ka to visu noklausoties, dažai iestājas panika, citai sākas depresija, bet kāda sāk lūkoties pēc striķa. Velti Žēlsirdīgajām skaidrot, ka tā ir tikai tava darīšana un tu pati tiksi ar savām lietām galā, ka var dzīvot arī tā.
Un tā, apdomājot visus šos stereotipus un viedokļus, man, bez 2 mēnešiem trīsdesmitgadniecei, un arī citām bēdumāsām ir atlikušas tikai dažas iespējas:
1) jākrīt panikā un atlikušajā laikā jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai mainītu savu statusu;
2) Tūlīt pat sevi jānoraksta, jo laika ir pavisam nedaudz un sāk jau parādīties pirmās vecuma pazīmes. Tādēļ attiecīgi vai nu jāpievienojas ņaudētāju ordenim, vai arī jāmeklē pēc striķa un ziepēm;
3) Jāturpina dzīvot tālāk un darīt to, kas tīk, nešauboties ne mirkli, ka iegūs to, ko vēlas, lai ar ko dažs labs nedomātu un neteiktu. Kā es māku, tā es maunu .

Un tā.......... Paziņoju, ka esmu nolēmusi vienā mierā dzīvot tālāk, nedomājot par gadu skaitu. Un, lai arī ko kāds neteiktu, es netaisos atteikties no saviem sapņiem, vēlmēm, iespējas apgūt un izmēģināt ko jauna. Un Jums, meitenes, iesaku to pašu. Ja kādam kas nepatīk,............. Pagriezies un staigā!

Domu skrandas (ar niku Agneschka, www.tvnet.lv, lasītāju raksti, 2003. gada oktobris)

Kas tu esi?
Tu pati to nezini un nespēj dot atbildi uz šo varbūt pat vienkāršo jautājumu. Patiesībā tu esi nekas. Tu esi tukšums, kas tiecas pēc piepildījuma. Tu apgalvo, ka esi tāda, kāda esi, un tomēr tu, tāpat kā visi, esi tikai marionete, ko kāds rausta aiz diedziņa. Tu apgalvo, ka dzīvo tā, kā pati to vēlies, bet vienmēr tevi pārņem bailes, iedomājoties, ka tiksi pārprasta, ka kāds par tevi padomās ne tā. Tu svīsti aukstus sviedrus, iedomājoties, ka kāds uz tevi varētu turēt ļaunu prātu. Tu esi pārāk pieradusi pie domas, ka ar visiem esi uz TU. Tev liekas, ka jādzīvo tā, lai pat vispretīgākie un vispagrimušākie indivīdi tevi uzskatītu par savu labāko draugu, kaut arī izjūti visdziļāko riebumu, redzot tos savā tuvumā, un tev kļūst nelabi, klausoties to salkanajos un pliekanajos vārdos. Ha! Dažreiz tu ļauj savam pretīgumam izpausties vārdos, un tavi “draugi” raugās tevī ar nesaprotoša un apmulsuša cilvēka acīm, bet tu, pirms viņiem ir nākusi apskaidrība, ar vienas rokas mājienu aizlīdzini bedres, ko radījusi pašas raidītā artilērija. Vainīgi smaidot, tu aizbildinies, ka pie visa vainīgas ir hormonu vētras, kas tevi moka līdzīgi uzmācīgai mušai vasaras rītā. Patiesībā tu pati līdzinies apkārt esoša stulbuma, pliekanības, melu un seksuālās slienainības sabombardētam laukam, kurā patvērumu cenšas rast tavi nepiepildītie sapņi, novārtā pamestie ideāli, pašas apņirgtā šķīstība un par neesošu pasludinātā patiesā mīlestība. Tu apgalvo, ka neesi tāda kā pārējie, tomēr tai pašā laikā centies līdzināties tiem un ar katru dienu vairāk un vairāk tiecies “izvarot” savu sirdsapziņu, graut tās radītos principus. Tu pati tiecies sevi pazemot un piesmiet. Vai tu esi mazohiste? Nē, tikai dīvaine, kurai šķiet, ka pārējie ir normālāki par tevi. Tikai tā, kura pati nespēj samierināties ar sevi. Tā, kura jūtas vainīga, jo viņā riebumu izraisa lietas, kas pārējiem šķiet pašas par sevi saprotamas. Tā, kas……Ai, vai nav vienalga, KAS?

******************************

Nesauciet mani šajā tik ļoti pierastajā vārdā! Mani tā sauc jau gadiem. Man gribas ko jaunu un neparastu. Nepieminiet manu uzvārdu! Tas ir pārāk garš un sarežģīts. Nu kādēļ jūs mežģāt mēli un smadzenes, cenšoties to izrunāt vai saprast? Sauciet mani vienkārši par Rū. Es esmu Rū.
Nē, nesalīdziniet mani ar Mazulīti Rū! Es neesmu Mazulītis Rū! Es negribu būt Mazulītis Rū! Jā, mans kurpju izmērs varbūt ir pārāk liels, bet, cienītais, tas nebūt nenozīmē, ka līdzinos ķenguram un man patīk lēkāt. Man riebjas lēkšana. Jā, man vienmēr ir riebušās visa veida lēkšanas. Es ienīstu augstlēkšanu, tāllēkšanu, daiļlēkšanu vai lēkšanu laukā no biksēm, lai kādam izpatiktu. Man to visu nevajag, tās ziepes jūs varat paglabāt kādam citam.
Nē, jūs nedrīkstat mani saukt par Mazulīti! Esiet tik jauks un šo epitetu veltiet kādai citai, uz mani tas neattiecas. Par Mazulīti jūs varat saukt mazu pūkainu Kaķēnu, kas lietū samircis diedelē siltumu un maigus glāstus. Es neesmu šis Kaķēns. Es esmu Vilcene. Izbadējusies, izkāmējusi, asinskārīga Vilcene. Vilcene, kas klīst pa baltu sniega lauku, Vilcene, kas vientuļa gaudo pilnmēness naktī. Cik man zināms, Vilcenes nemēdz saukt par Mazulītēm, Vilcenes nebaro ar siltu pienu un tām nevelta maigus glāstus. Vilceņu tiesa ir rungu sitieni, šauteņu stobri, nievas, lāsti un samazgas. Bads un mūžīgas ilgas pēc gaišajām pilnmēness naktīm ir viņu vienīgie sabiedrotie. Ak, šīs mirdzošās pilnmēness naktis!!!
Es nelūdzos jūsu uzmanības. Man nevajag ne jūsu glāstu, ne līdzcietības, jau rīt jūs mani vairs nepazīsiet. Jel novāciet rokas un nestāstiet, ka cenšaties saklausīt manu sirdspukstus! Man nav sirdspukstu. Man nav sirds. Vismaz ne tāda kā citiem. Mana sirds ir cieta kā mirdzošs kristāls. Tā nepukstēs, tā nelocīsies, tā nemīlēs, tā nenīdīs, varbūt kādreiz tā sašķīdīs sīkās drumslās, varbūt….., bet tam vēl ir laiks.
Nē, es nesēdēšu jums klēpī! Man nevajag no jums pilnīgi nekā!
Bet sauciet mani vienkārši par Rū.

********************************

Omnia mea mecum porto (visu, kas ir mans, es nesu sev līdzi) – vīstoša rožu smarža, sarauta kreļļu virtene, izrisusi zīda lenta, lelle ar norautu kāju, sarkanīgs jūras sāļuma nogludināts olis un stulbi smaidošs lācītis “I love you ”. Kaut kur stūrī mētājas noputējis laimes pakavs un kādas senas draudzenes nodzeltējušais foto. Bet varbūt viņa nemaz nebija draudzene?! Ak, kas gan vairs atceras to!
Viegli gaistošs vīrieša aromāts, novecojis sentiments un līdz galam neizsapņoti sapņi. Ak, kam man visas šīs grabažas un nieki!?
Aiz vecuma grabošais modinātājs, rīta rasā samērcētas kājas, glāze svaigas apelsīnu sulas. Saulē izbalējuši mati, smaids, glāsts, liegs un nebūtībā gaistošs skūpsts. Vai tas maz kādreiz bija?
Tālumā kliedzošas kaijas, airu šļaksti klusā novakarē, aizejoša vilciena dunoņa un cepeškrāsnī pārogļojušās vakariņas. Ar sarkanu aukliņu apsiets vēstuļu žūksnītis, apgāzta kafijas tase…..Sagumzīti palagi, sarkans vīna traips uz mammas zīda rītakleitas, pus izlasīts Šekspīrs, ilgas pēc pagājušo laiku romantikas……
Jau atkal vecais meldiņš, jau atkal nevajadzīgas sēras! Kam tas viss? Kamdēļ aizrautīgi skūpstīt vecas kinobiļetes un gauži apraudāt pirms pusgadsimta “nosprāgušu” kanārijputniņu?
OMNIA MEA MECUM PORTO!!!

Vakar manā dārzā uzziedēja melna roze, un man gribējās tev pajautāt, kāpēc tas tā.
Vakar pie manām namdurvīm kāds nosita suni. Tādu pavisam maziņu, ar noļukušām ausīm. Man vajadzēja tev pajautāt, kādēļ pasaulē valda tāda nežēlība.
Vakar kāda meitene savu nevainību pārdeva sagrabējušam vecim. Tā vienkārši pārdeva. Es gribēju tev pajautāt, vai par naudu var nopirkt pilnīgi visu.
Vakar man bija skumji.
Vakar man vajadzēja ar tevi parunāt.
Vakar es meklēju tevi mirdzošā sniega laukā. Mežonīgā dejā griezās Ziemelis. Dedzinošs sniegs sitās sejā, un sirdij kļuva pavisam baisi. Reiz tu man teici, ka ir jauki tā staigāt sniegputenim pašā viducī.
Vakar es meklēju tevi naktī. Ilgi un uzmanīgi vēros debesīs. Reiz tu man teici, ka to, ko meklē, var atrast zvaigžņotās debesīs.
Vakar es meklēju tevi dunošā ielā. Cauri bremžu kaukoņai un ļaužu čalai pavisam bikli skanēja cīruļu treļļi. Reiz tu man teici, ka īstā dzīve valdot tieši uz ielas, un es zināju, cik ļoti tu mīli dzīvi.
Vakar es meklēju tevi starp grāmatām. Šķīru lapu pēc lapas, lasīju rindu pēc rindas, jo reiz tu man teici, ka vislabāk varot paslēpties poētikā.
Vakar uz ielas stūra kāds puisis skūpstīja meiteni. Apaļš mēness smēja tiem sejās. Vakar es gribēju tev pajautāt, vai tu zini, kas ir mīlestība, kas liktenis, un kas ir………….
Vakar man kļuva baisi. Tu taču zini, cik bailīga es reizēm esmu. Vakar man vajadzēja sameklēt tevi.
Vakar es meklēju tevi…...
Vakar tu biji miris…….
Kāpēc tas tā???

******************************
Hei, Bārmen, man glāzē visstiprāko dziru lej! Negrozies un nekrati galvu, jel manā glāzē jautrības dzirksti ber! Un nemurmulē kaut ko zem deguna par galvassāpēm, kas rīt mani sveiks! Man dvēselē šovakar divsimt dēmonu dej.
Hei, Puis, panāc tuvāk! Man savu karstāko skūpstu sniedz! Jel aizmirsti mammas un papus, un morāles vērtības cēlās! Pie velna lai visi, kas pārāk augstu degunu ceļ! Šai naktī mēs būsim divi vien.
Hei, Dīler, kur tu tā steidz? Jel brīdi piestāj, es zinu, ka svētlaimi nēsā sev līdz! Nu beidz, es zinu, tu neesi skops! Jel pārdod man sapņus košrozīgos! Arī man reiz gribas pasapņot.
Hei, Bārmen, man glāzē dzīvības sulu lej! Sirdsapziņa šovakar derības ar Nelabo dzer.

Mums katram savs purvs ir jāizbrien.(ar niku scharlena, www.oho.lv, 2005.gada marts)

Pasaulē viss ir kaut kā dīvaini iekārtots. Ir laimīgie, vai arī nelaimīgie, kas viens otram sapņaini acīs veroties, dveš trīs vārdus, ko, laikam vismaz vienu reizi dzīvē, kādam esam teikuši ikviens. Ir tādi, kas klusībā tvīkst viens otra uzmanības, bet atklātībā skaļi viens par otru ņirdz, kā jau tas lielākajiem ienaidniekiem pienākas. Ir tādi, kas visu mūžu mīl un tiecas pēc kāda, kurš šķiet tāls un neaizsniedzams, un ir tādi, kas atrodas viens otram blakus, bet šos trīs vārdus dveš tikai viens no viņiem.......
Domājot par to visu, man prātā nāk staigns purvs, kurā ir cinīši, uz kā pakāpties un ir akači, kuri var aizraut melnā nebūtībā. Mēs, ikviens, esam purva bridēji. Ikviens no mums vismaz reizi dzīvē nonāk purva malā, bet katrs rīkojamies pa savam. Kā tautas mēlē saka: „Kā es māku, tā es maunu!” Un parasti mēs pie šī purva nestāvam vieni, vienmēr ir kāds, kuram, pēc mūsu domām, ir jāmērc kājas brūnajā rāvā līdz ar mums.
Vieni, daudz nedomādami, ar lielu joni metīsies purvā. Bridīs un nemanīs, ka brīžiem melnā rāva ir līdz ceļiem, bet brīžiem jau līdz kakla. Citi bridīs lēnām, ar kāju uzmanīgi taustoties pēc pamatnes, viens otram piepalīdzot. Citi purvam cauri dosies kā rotaļādamies, lecot no ciņa uz ciņa. Tie ir tie, kas purvā dodas divatā. Doties jau dodas, bet ne vienmēr purvs tiek izbrists. Purvs ir ļoti viltīgs un ne visiem paveicas. Vieni, kopā brien un tā arī kopā nogrimst melnajā akacī. Daži nogrimst vientuļi, jo viņu ceļa biedrs kādā brīdī ir apjautis, ka ne purvs tas, ne ceļabiedrs īstais. Tad nu, draugs arī manīgi lūko kā no ķezas izkulties. Kā nekā sava āda dārgāka. Cits vienkārši nobīstas, liek prom ko kājas nes. Bet cits, sajutis nejauko rāvas smārdu un slapjas kājas, pagriežas un dodas projām pat īsti tā brist nesācis. Ak, jā! Vēl jau ir tie, kas purvam apkārt staigā, mīņājas, met tramīgus skatus viens otra virzienā, bet tā arī nesadūšojas samērcēt kājas, jo tas taču var beigties ar iesnām. Nu ir jau arī tādi, kas pēc lielas mīņāšanās tomēr sper pirmo soli. Vienkārši kāja paslīdēja. Ir tādi bezprāši, kas purvā brien vieni, tāpat vien, jo viņu izvēlētais ceļabiedrs, vai nu jau ir purvā iebridis kopā ar kādu, vai arī ir jau to izbridis. Mjā, ir jau arī tādi, kas laimīgi purvu izbriduši un turpina ceļu pa līdzenu un saules apspīdētu meža stigu. Ir jau arī tādi .................... Un ir tādi, kas nekad neatmet cerību un atkal, un atkal, brien purvā. Tas nekas, ka purvs varbūt cits un arī cits ceļabiedrs. Kāds taču ir teicis, ka nav neizbrienama purva...........
Kā ir ar mani? Hm, es esmu no tiem apmātajiem, kas brien purvā, bet man ceļabiedrs mīņājas purva malā un tā arī īsti nav drošs, ka grib brist. Reiz jau viens ceļabiedrs viņu ir pametis, reiz jau viņš ir jutis dūņaino rāvas garšu, reiz .......... Bet es brienu un ceru, ka reiz viņam pietiks dūšas. Cerība esot muļķu mierinājums. Tā gan, bet muļķiem radīta pasaule. Un nesakiet, lai beidzu māžoties un lienu laukā, kamēr vēl varu. Nevajag............. Mums katram savs purvs ir jāizbrien. Bet kā ir ar jums?

Visi vīriešim ir cūkas – neiztrūkstoša frāze sieviešu replikā. (ar niku scharlena, www.oho.lv, 2004. gada novembris.)

Kaut arī vienmēr esmu šo apgalvojumu apstrīdējusi, sakot, ka šo frāzi tikpat labi var attiecināt uz vīriešiem kā uz sievietēm, tomēr, kārtējo reizi ciemojoties pie mammas laukos, āvu kājās gumijas zābakus, apbruņojos ar pildspalvu un piezīmju bloku, un devos kūtiņas virzienā. :)Te nu viņas bija. Četras cūkas, omulīgi izlaidušās sausajos salmos, nelauzot galvu ne par vīriešiem, ne sievietēm, gulēja aizgaldā, ik pa brīdim miegā ierukšķoties. Hm, tā arī nekādas ar vīriešiem saistītas līdzības nepamanīju. Bet te jau laikam bez smalkākas analīzes neiztikt. :)

Tātad:
1) Izskats. Hm, ar cūkas šņukuri un gredzenā sagrieztu asti, laikam šai pasaulē neviens vīrieties ar uguni nav atrodams, tā kā šīs divas lietas atkrīt.
Acis un ausis, nu jā mēdz būt cilvēki ar tām sauktajām cūku acīm un cūku ausīm, kādas dabas māte devusi ar tādām arī jādzīvo, bet šīs „dabas dāvanas” vienlīdz piešķirtas gan vīriešim, gan sievietēm. Tā kā atkal nekā.
Apalība, piemīt abiem dzimumiem.
Tātad tā arī rakstām vīriešiem un cūkām izskata ziņā nav kopēju, sievietēm nepiemītošu, līdzību.

2) Dzīvesveids. Tā, te laikam tiek saskatīta lielākā līdzība. Cūkai galvenais būt paēdušai un laikam jau arī seksuāli apmierinātai, tad viņa mierīgi mitīs savā aizgaldā, necels lielu traci un durtiņas arī ārā negāzīs. Bet mīļās dāmas, šito taču mēs nevaram attiecināt uz vīriešiem. Domāju, ka ļoti maz, ja nu vienīgi paši aprobežotākie, par savas dzīves mērķi ir izvirzījuši pilnu vēderu un seksuālo vajadzību apmierināšanu. Nu, pamēģiniet noturēt pie sevis vīrieti ar putras katla un seksa palīdzību, ļoti šaubos, ka izdosies. Pie tam, cūku mātītēm vajadzība pēc seksa rodas tikai vienu reizi mēnesī, bet cūku tēviņiem, šī vajadzība atkarīga no mātītes. Kundze vēlas, esmu gatavs pakalpot, nevēlas, man arī nav nekādas vēlmes. J Kā redzam, ļoti tālu no cilvēku ieradumiem un vajadzībām. Tātad atkal garām.
Ak, jā, cūku cūcīgums, saprast netīrīgums un nekārtīgums. Kādas muļķības, cūka netīra ir tikai tad, ja saimnieks par viņu nerūpējas, ja mēslus neizmēž un salmus nepakaisa. Un ja nosauksiet cūku par nekārtīgu, jūs viņu apvainosiet, jo ik vienā aizgaldā ir sava noteikta kārtība, neticat, paskataties paši, sava vieta kur gulēt, vieta, kur nokārtot dabiskā vajadzības un vieta, kur paēst.
Tātad rakstām: arī cūku un vīrieši dzīvesveidam nav noteiktu līdzību, ir gan sastopami daži eksemplāri, kuru līdzība ir nepārprotama, bet tādā gadījumā nepareizs ir apgalvojums, ka visi......... . :)

3) Ieradumi. Cūkām patīk rakāties. Hm, šo cūku paradumu drīzāk atļaušos piedēvēt sievietēm, jo tieši mums piemīt šāds paradums urdīties, knosīties un celt gaismā vecas un pagājušas lietas, kaut gan ............ arī vīriešu starpā šādu eksemplāru netrūkst.
Urkšķēšana no apmierinātības. Neesmu gan redzējusi nevienu apmierinātībā urkšķošu vīrieti, bet tas gan ir fakts, ka mēs cilvēki mēdzam izrādītu savu apmierinātību ar dažādu skaņu palīdzību, bet to gan laikam nevar nodēvēt par tikai vīriešiem piemītošu ieradumu, man jau liekas, ka mēs, sievietes, viņus pušu sitam, jo esam daudz emocionālākas un jūtīgākas. :)
Cūku tēviņam ir vairākas partneres vienlaicīgi. Mjā, negribu aizvainot vīriešus, bet ļoti šaubos, ka kāds no viņiem būtu tik pat spējīgs, kā cūku tēviņš. :) Ir jau arī vīrieši, kam arī piemīt šis cūku tēviņa ieradums, bet cūku tēviņam viņš ne tuvu nestāv un pie tam, to atkal nevar attiecināt uz visiem. Sieviešu starpā arī ir sastopami līdzīgi eksemplāri. :)
Tātad: kaut arī ir acīmredzama līdzība dažādos ieradumos, to nevar attiecināt viennozīmīgi tikai uz vīriešiem un nekādi nevar apzīmēt ar vārdu – visi. :)

Nu, sakiet man, kur tad ir tā līdzība, kas raksturotu tikai vīrieti un cūku. Vai šeit atkal nav runa par tukšiem apvainojumiem. Un par ko tad mēs īsti sevi uzskatam, ja tiekamies, precam, mīlam un mīlējamies ar cūkām. Laikam jau tādi paši dzīvnieciņi vien esam. Nu nekādi bez tiem vīriešiem nevaram. Tikko vienu par cūku nodēvējām un patriecām, bet skat, jau atkal nākamo turam uz grauda, glaimojam viņam, miedzam ar aci un rādam cik esam kolosālas. Un tajā pašā laikā domājam par .............. apelsīnu izbarošanu cūkām. :)

Mēs, sievietes pašas esam tās, kas rada vīriešus, jo tieši mēs esam tās, kas viņus dzemdējam, audzinam un ieliekam viņos attieksmi pret dažādām lietām un parādībām. Tieši mēs esam tās, kas viņiem iemāca cienīt vai necienīt sievieti. Tā kā, varbūt pirms atkal ķeramies pie mums tik iemīļotā teiciena, padomāsim, vai nepļaujam to, ko pašas esam iesējušas.
Varbūt, ka dažs mani tagad uzskatīs par vīriešu aizstāvi, lai jau, pati zinu, ka tā nav. Man vienkārši ir piegriezušies apvainojumi, ko viens dzimums velta otram. Protams, tās jau ir tikai manas pārdomas, un, tā kā dzīvojam brīvā valstī, ikvienam ir tiesības tām piekrist, vai arī tās apstrīdēt. Kādam citam tās varbūt sagādās jautrus mirkļus. :)